Griķi ir sēklas, kuras kulinārijā lieto līdzīgi graudaugiem, lai gan botāniski tie pieder skābeņu dzimtai (Polygonaceae) un ir tuvi radinieki rabarberiem. Trīsstūrveida graudiņus klāj ciets ārējais apvalks, kuru noņem pirms lietošanas uzturā. Griķi satur olbaltumvielas ar pilnvērtīgu aminoskābju sastāvu, šķiedrvielas, magniju, dzelzi, cinku un B grupas vitamīnus. Tie nesatur lipekli, tāpēc tos plaši izmanto bezglutēna virtuvē.

Griķu veidi un to atšķirības

Veikalu plauktos visbiežāk var atrast divus galvenos griķu veidus – zaļos un brūnos. Tie atšķiras gan pēc apstrādes pakāpes, gan pēc garšas, smaržas un gatavošanas laika.

• Zaļie griķi ir mazāk apstrādāti – tikai nokulti un attīrīti no apvalka. Tiem ir maigāka, nedaudz riekstaina garša un gaiši zaļgani brūna krāsa. Zaļie griķi diedzējas, tāpēc tos izmanto arī jēlēdienu receptēs.
• Brūnie griķi ir termiski apstrādāti – grauzdēti, kas piešķir tiem tumši brūnu krāsu, izteiktu aromātu un raksturīgo garšu. Tie gatavojas ātrāk un ir tradicionāla izvēle biezputrām.
• Melnie griķi ir retāk sastopami un faktiski apzīmē griķus ar nenoņemtu ārējo apvalku vai īpaši tumšas šķirnes. Tos biežāk izmanto miltu ražošanā Āzijas virtuvē.

Uzturvērtība un sastāvs

Dati rāda, ka 100 gramos sausu griķu ir aptuveni 340 kcal, 13 g olbaltumvielu, 10 g šķiedrvielu, 3 g tauku un ap 70 g ogļhidrātu. Griķos esošās olbaltumvielas satur lizīnu – aminoskābi, kuras lielākajā daļā graudaugu ir maz. Pētījumi saista griķos esošo rutīnu un magniju ar asinsrites un vielmaiņas procesiem.

Pielietojums sāļajos ēdienos

Sāļajā virtuvē griķi visbiežāk parādās kā piedeva gaļas vai dārzeņu ēdieniem. Tradicionālā griķu biezputra ar sviestu un sīpoliem ir pamatēdiens daudzās Austrumeiropas mājsaimniecībās. Griķus pievieno arī zupām, sautējumiem un pildījumiem, piemēram, kāpostu tīteņiem. Atvēsināti vārīti griķi labi iederas salātos kopā ar svaigiem dārzeņiem, zaļumiem un olīveļļas mērci.

Griķi saldajos ēdienos

Saldajām receptēm vairāk piemēroti zaļie griķi vai griķu pārslas. Tos vāra ar pienu vai augu dzērienu, pievienojot medu, augļus, riekstus vai kanēli. Diedzētus zaļos griķus iemaisa jogurtā, smūtija bļodās un veselīgos brokastu deserti. Griķu milti piešķir cepumiem un pankūkām raksturīgu, nedaudz riekstainu garšu.

Griķu milti un dzērieni

Griķu milti tiek izmantoti franču galetēs, japāņu soba nūdelēs un krievu blinos. Tā kā milti nesatur lipekli, mīklai bieži pievieno citus miltus vai saistvielas, lai panāktu vēlamo tekstūru. No grauzdētiem griķiem gatavo arī griķu kafiju – bezkofeīna dzērienu ar grauzdētu, nedaudz rūgtenu garšu. Japānā populārs ir soba-cha – grauzdētu griķu tēja ar maigu aromātu.

Praktiski pagatavošanas norādījumi

• Pirms vārīšanas griķus noskalo aukstā ūdenī, lai noņemtu putekļus un iespējamo rūgtumu.
• Brūnos griķus vāra proporcijā 1:2 (griķi pret ūdeni), zaļos – 1:1,5.
• Pēc vārīšanas griķus atstāj zem vāka uz 5–10 minūtēm, lai tie kļūst irdenāki.
• Lai pastiprinātu garšu, zaļos griķus var īsi apgrauzdēt sausā pannā pirms vārīšanas.

Uzglabāšana

Sausus griķus glabā cieši noslēgtā traukā, sausā un vēsā vietā. Atvērtu iepakojumu izlieto 6–12 mēnešu laikā, jo griķos esošie tauki laika gaitā var oksidēties un radīt rūgtumu. Vārītus griķus ledusskapī uzglabā līdz 3–4 dienām, savukārt sasaldētus – līdz 2 mēnešiem.

Griķi ir daudzpusīgs produkts, kas iederas gan tradicionālā, gan mūsdienu virtuvē. Salīdzinājumā ar citiem graudaugiem tie satur augstāku olbaltumvielu un šķiedrvielu daudzumu, bet to neitrālā līdz riekstainā garša ļauj tos kombinēt ar plašu sastāvdaļu klāstu – no medus un ogām līdz sēnēm un gaļai.

Raksts ir veidots informatīvos nolūkos. Konsultējies ar uztura speciālistu par individuālām uztura vajadzībām.

Saturs veidots informatīvos nolūkos. Neaizstāj speciālista konsultāciju.