Avenes ir vienas no aromātiskākajām ogām mērenā klimata zonā. To intensīvā garša, sārtā krāsa un augstais uzturvielu saturs padara tās atpazīstamas gandrīz visā pasaulē. Šajā rakstā apkopota informācija par aveņu vēsturi, uzturvērtību, šķirnēm un izmantošanas iespējām virtuvē.

Aveņu vēsture

Avenes (Rubus idaeus) ir dzimtenes augs Eiropas un Āzijas mežos. To latīņu nosaukums — idaeus — norāda uz Idas kalnu Grieķijā, kur tās tika kultivētas jau senatnē. Mūsdienu kultivēto aveņu šķirnes attīstījās galvenokārt 19. gadsimtā Lielbritānijā un ASV. Lielbritānija joprojām ir viena no lielākajām aveņu ražotājvalstīm Eiropā.

Botāniskā nianse: avene nav oga tradicionālajā nozīmē — tā ir salikta augļa jeb drupe kopa. Katrs mazais bumbulis uz avenes ir atsevišķs auglis ar savu sēklu. Tieši tāpēc avene tik viegli atdalās no baltā koniņa — tas paliek uz auga, kad aveni novāc.

Aveņu šķirnes

Pasaulē audzē vairāk nekā 200 aveņu šķirņu. Katrai ir savs aromāts, lielums un lietošanas īpašības.

• Glen Ample — lielākā un populārākā komerciālā šķirne Eiropā. Lielas, sarkanas ogas ar labu transportēšanas izturību.
• Polka — poļu izcelsmes šķirne, populāra Latvijā. Lielas, aromātiskas ogas un augsta raža.
• Heritage — rudens šķirne, dod ražu divas reizes gadā — jūnijā un augustā–septembrī.
• Tulameen — kanādiešu izcelsmes šķirne ar īpaši intensīvu aromātu. Populāra premium konditorejas izstrādājumos.
• Dzeltenās avenes — mutācija, kas nesatur antocianīnus. Maigāka, saldāka garša un zemāks skābums nekā sarkanajām.
• Melnās avenes — Rubus occidentalis suga no Ziemeļamerikas. Augsts antocianīnu saturs un intensīva garša.

Dzeltenās avenes nav atsevišķa suga — tās ir sarkanās avenes, kurās mutācija bloķē antocianīnu sintēzi. Garšas profils atšķiras no sarkanajām: mazāk skābs, ar medum un aprikozei līdzīgām notīm.

Aveņu uzturvērtība

Avenes izceļas ar augstu šķiedrvielu saturu salīdzinājumā ar citām ogām. 100 g svaigu aveņu satur aptuveni 6,5 g šķiedrvielu — salīdzinājumam, mellenes satur 2,4 g, zemenes — 2 g. Šķiedrvielu augstais saturs saistīts ar aveņu raksturīgo sēkliņu daudzumu katrā augļa daļiņā.

Ellagīnskābe — kas tas ir

Ellagīnskābe ir dabisks polifenols, kas atrodams avenes, granātābolos, valriekstos un zemenēs. Avenes satur vienu no augstākajiem ellagīnskābes daudzumiem no visiem Eiropā pieejamajiem augļiem. Pētījumi ellagīnskābi saista ar antioksidantu aktivitāti — tā neitralizē brīvos radikāļus šūnu līmenī.

Ellagīnskābe ir termostabila — atšķirībā no C vitamīna, tā nezaudē aktivitāti termiskās apstrādes laikā. Dati rāda, ka aveņu ievārījums un mērces saglabā ellagīnskābi arī pēc vārīšanas.

Avenes virtuvē

Svaigas avenes

Svaigas avenes saglabā augstāko C vitamīna un antocianīnu daudzumu. Tās ir ārkārtīgi trauslas — novāktas avenes ledusskapī saglabājas tikai 1–2 dienas. Svaigas avenes labi sader ar putukrējumu, mascarpone, biezpienu un šokolādi. Kombinācija ar melno šokolādi ir populāra konditorejas klasika.

Avenes mazgā tieši pirms lietošanas — ūdens kontakts paātrina bojāšanos, jo avenes ir ārkārtīgi porains auglis. Mazgātas avenes sāk bojāties dažu stundu laikā istabas temperatūrā.

Aveņu ievārījums un želejas

Aveņu ievārījums ir viens no klasiskākajiem ogu ievārījumiem Eiropā. Augstais pektīna saturs aveņu sēkliņās nodrošina labu želeješanu. Aveņu ievārījums ir tradicionāla viktoriānās Anglijas tējas galda sastāvdaļa — tas pasniegts pie scone maizītēm ar klotētu krējumu. Lielbritānijā raspberry jam popularitātē ierindojas tūlīt aiz zemenu ievārījuma.

Aveņu krāsa ir pH jutīga — skābā vidē antocianīni ir intensīvi sarkani, sārmainā vidē kļūst zilgani vai purpursarkani. Tieši tāpēc aveņu ievārījumam pievieno citrona sulu — tā saglabā intensīvo sarkano krāsu.

Aveņu mērces desertiem un gaļai

Aveņu skābums un antocianīni labi papildina treknākus gaļas ēdienus — īpaši pīli un medījumus. Klasiskā franču sauce aux framboises ir populāra piedeva pīlei un tītaram. Desertos aveņu coulis — filtrēta aveņu mērce — ir universāla bāze zem panna cotta, cheesecake un saldējuma.

Saldētas avenes

Saldētas avenes saglabā lielāko daļu uzturvielu — C vitamīna samazinājums saldēšanas laikā ir aptuveni 15–20%. Saldēšanai avenes izklāj vienā kārtā uz paplātes, sasaldē, pēc tam pārbēr maisiņā. Pēc atkausēšanas tekstūra ir mīkstāka, taču garša saglabājas — piemērotas smūtijiem, mērcēm un desertiem.

Aveņu dzērieni

Aveņu sula ir intensīva — bieži to kombinē ar ābolu sulu vai ūdeni. Alkoholiskajā jomā Framboise ir Beļģijā populārs lambic alus veids, kas fermentēts ar aveni. Francijā Chambord — aveņu liķieris — ir viens no populārākajiem kokteiļu ingredientiem pasaulē.

Aveņu aromāts nāk no vairāk nekā 200 dažādiem ķīmiskiem savienojumiem. Galvenais aromāta savienojums ir aveņu ketons jeb raspberry ketone — to plaši izmanto pārtikas aromatizētājos un smaržās. Dabīgais aveņu ketons ir ļoti dārgs — aptuveni 20 000 EUR par kilogramu, tāpēc lielākā daļa aveņu aromatizētāju satur sintētisko versiju.

Aveņu glabāšana

Svaigas avenes ir vienas no trauslākajām ogām — tās ledusskapī saglabājas tikai 1–2 dienas. Pirms glabāšanas bojātās ogas jāizņem, jo viena bojāta avene ātri ietekmē pārējās. Saldētavā avenes saglabājas līdz 12 mēnešiem.

Avenes pasaules virtuvēs

• Lielbritānija — aveņu ievārījums pie scones, Eton Mess deserts ar aveni, putukrējumu un bezē.
• Francija — aveņu tarte, coulis, sauce aux framboises, Chambord liķieris.
• Beļģija — Framboise lambic alus, aveņu šokolādes.
• ASV — aveņu pīrāgs, aveņu saldējums, aveņu vinaigrette.
• Latvija — aveņu ievārījums, kompots, aveņu tēja un svaigo aveņu deserti.

Secinājums

Avenes ir ogas ar bagātu vēsturi — no Grieķijas Idas kalna līdz viktoriānās Anglijas tējas galdam un Beļģijas lambic alum. Augstais šķiedrvielu, ellagīnskābes un antocianīnu saturs, kā arī vairāk nekā 200 aromāta savienojumi padara avenes par zinātniski interesantu un kulinārijas ziņā daudzpusīgu produktu.

Raksts ir veidots informatīvos nolūkos. Konsultējies ar uztura speciālistu par individuālām uztura vajadzībām.

Saturs veidots informatīvos nolūkos. Neaizstāj speciālista konsultāciju.