Apelsīni ir pasaulē trešais populārākais auglis aiz banāniem un āboliem — katru gadu tiek saražoti aptuveni 75 miljoni tonnu. Šajā rakstā apkopota informācija par apelsīnu vēsturi, uzturvērtību, šķirnēm un izmantošanas iespējām virtuvē.

Apelsīnu vēsture

Apelsīni cēlušies no Dienvidaustrumāzijas — Ķīnas un Indijas robežreģiona. Ķīnā tos kultivē vairāk nekā 4000 gadu. Eiropā apelsīni nokļuva ar arābu tirgotāju starpniecību ap 10. gadsimtu — vispirms Spānijā un Portugālē. Sākotnēji Eiropā pieejamie apelsīni bija rūgti — saldos apelsīnus Eiropā sāka audzēt tikai 15. gadsimtā pēc portugāļu ekspedīcijām uz Āziju.

Interesants fakts: vārds "apelsīns" latviešu valodā nāk no holandiešu "appelsien" — "Ķīnas ābols". Līdzīgi nosaukumi pastāv daudzās Eiropas valodās — vācu "Apfelsine", dāņu "appelsin". Savukārt angļu "orange" nāk no sanskrita "naranga" caur arābu un spāņu valodu.

Apelsīnu šķirnes

Pasaulē audzē vairāk nekā 600 apelsīnu šķirņu. Populārākās:

• Navel apelsīns — visbiežāk svaigai ēšanai. Atpazīstams pēc nabas formas iegriezuma augļa apakšdaļā. Bez sēklām, viegli lobāms. Nosaukums nāk no angļu "navel" — naba.
• Valencia apelsīns — galvenokārt sulas ražošanai. Sulīgāks nekā Navel, ar sēklām. Pasaulē lielākā daļa apelsīnu sulas ražota no Valencia šķirnes.
• Asinsapelsīns (Blood orange) — intensīvi sarkana vai bordo krāsa mīkstumam antocianīnu dēļ. Ražots galvenokārt Sicīlijā un Spānijā. Garša ar aveņu piegaršu.
• Cara Cara apelsīns — rozā mīkstums, saldāka garša nekā parastajam Navel. Satur augstu likopēna daudzumu.
• Mandarīns — mazāka, vieglāk lobāma šķirne. Klementīnes un satsumas ir mandarīna apakšgrupas.

Interesants fakts: asinsapelsīna sarkano krāsu izraisa antocianīni — tie veidojas tikai zemā temperatūrā naktī. Tieši tāpēc asinsapelsīni aug galvenokārt Sicīlijā, kur Etnas vulkāna nogāzēs ir liela temperatūras starpība starp dienu un nakti.

Apelsīnu uzturvērtība

Viens vidēja izmēra apelsīns (131 g) satur:

Apelsīni satur arī flavonoīdus — hesperidīnu un naringenīnu, kurus pētījumos saista ar pretiekaisuma īpašībām.

Interesants fakts: apelsīnu sula satur līdzīgu C vitamīna daudzumu kā vesels apelsīns, taču daudz mazāk šķiedrvielu — sulas spiešanas procesā lielākā daļa šķiedrvielu paliek mīkstumā. Tieši tāpēc vesela apelsīna ēšana uzturvērtības ziņā atšķiras no sulas dzeršanas.

Apelsīni virtuvē

Svaigi apelsīni

Svaigi apelsīni saglabā augstāko C vitamīna daudzumu. Salātos apelsīni piešķir saldskābu kontrastu — klasiskā kombinācija ar fenheli, olīvām un sarkanā sīpola šķēlēm ir populāra Vidusjūras virtuvē. Apelsīna šķēles sader ar brī un gorgondzolas sieriem.

Apelsīnu sula

Apelsīnu sula ir pasaulē populārākā augļu sula — ASV vien katru gadu tiek izdzerts aptuveni 3 miljardi litru. Lielākā daļa rūpnieciski ražotās apelsīnu sulas tiek koncentrēta un atjaunota — "not from concentrate" marķējums norāda uz sulu, kas nav koncentrēta un atjaunota.

Interesants fakts: rūpnieciski ražota apelsīnu sula tiek uzglabāta milzīgās tvertnēs bez skābekļa — tā saucamajā "aseptic storage" — līdz pat gadam. Šajā procesā sula zaudē dabīgo garšu, tāpēc ražotāji pievieno "garšas paketes" — apelsīnu ēteriskās eļļas maisījumus, lai atjaunotu garšu.

Apelsīnu mērces gaļas ēdieniem

Apelsīnu skābums un saldums papildina treknākus gaļas ēdienus. Klasiskā franču "duck à l'orange" — pīle apelsīnu mērcē — ir viena no pazīstamākajām apelsīnu un gaļas kombinācijām pasaulē. Ķīnas "orange chicken" — apelsīnu mērcē apceptas vistas gabaliņi — ir populārs ķīniešu-amerikāņu ēdiens.

Apelsīnu miza un zeste

Apelsīnu miza satur ēteriskās eļļas — galvenokārt limonēnu — kas piešķir intensīvu citrusu aromātu. Zeste jeb rīvēta apelsīnu miza tiek plaši izmantota konditorejas izstrādājumos, mērcēs un marinādēs. Svarīgi rīvēt tikai oranžo daļu — baltā daļa (albedo) ir rūgta.

Interesants fakts: apelsīnu miza satur vairāk C vitamīna nekā mīkstums, kā arī flavonoīdus un ēteriskās eļļas. Tieši tāpēc apelsīnu mizu izmanto arī farmācijā un kosmētikā.

Apelsīnu konservēšana

Marmelāde — apelsīnu ievārījums ar mizas gabaliņiem — ir viens no Lielbritānijas pazīstamākajiem konditorejas produktiem. Dandī pilsēta Skotijā tiek uzskatīta par marmelādes dzimteni — leģenda vēsta, ka 18. gadsimtā vētras laikā ostā iestrēga kuģis ar Seviļas apelsīniem un vietējais tirgotājs no tiem pagatavoja ievārījumu ar mizu.

Apelsīnu izvēle un glabāšana

Kvalitatīvi apelsīni ir smagi savam izmēram — tas norāda uz augstu sulas saturu. Miza var būt ar nelielu zaļganu nokrāsu — tas nenozīmē, ka auglis ir nenobriedis, bet gan liecina par klimatiskajiem apstākļiem audzēšanas vietā. Tropiskos apstākļos apelsīni paliek zaļi pat nobrieduši, jo fotosintēze turpinās siltajā temperatūrā.

• Istabas temperatūrā: glabājas 1–2 nedēļas vēsā, tumšā vietā.
• Ledusskapī: glabājas 3–4 nedēļas dārzeņu nodalījumā.
• Saldētavā: apelsīnu sula glabājas līdz 4 mēnešiem, miza — līdz 6 mēnešiem.

Interesants fakts: apelsīni ir neklimaktērisks auglis — atšķirībā no banāniem vai āboliem, tie nenogatavojas pēc novākšanas. Tāpēc apelsīni jānovāc pilnīgi nobrieduši — glabāšana neuzlabo to garšu.

Apelsīni pasaules virtuvēs

• Spānija — Seviļas rūgtie apelsīni marmelādei, Valencia apelsīni sulai, apelsīnu zeste paellā.
• Itālija — Sicīlijas asinsapelsīni, apelsīnu granīta, Campari ar apelsīnu sulu.
• Francija — duck à l'orange, crêpes Suzette ar apelsīnu mērci, Grand Marnier liķieris.
• Ķīna — apelsīnu vista, apelsīnu vīns, kandēta apelsīnu miza.
• Latvija — apelsīnu sula brokastīs, apelsīnu kūkas un tortes, apelsīnu zeste piparkūkās.

Secinājums

Apelsīni ir auglis ar vairāk nekā 4000 gadu kultivēšanas vēsturi un plašu pielietojumu — no Sicīlijas asinsapelsīniem līdz rūpnieciski ražotai sulai un Skotijas marmelādei. Dažādās šķirnes, augstais C vitamīna saturs un aromātiskā miza padara apelsīnus par daudzpusīgu produktu gan uztura, gan kulinārijas ziņā.

Raksts ir veidots informatīvos nolūkos. Konsultējies ar uztura speciālistu par individuālām uztura vajadzībām.

Saturs veidots informatīvos nolūkos. Neaizstāj speciālista konsultāciju.